Manuālās zobu birstes attīstība

    Kopš neatminamiem laikiem, vēl akmens laikmeta senajiem cilvēkiem nācās izmantot dažādus līdzekļus lai noņemtu gaļas gabaliņus, kaulus un citas pārtikas atliekas no zobiem. Visus šos „primārus” mutes dobuma higiēnas līdzekļus (MDHL) var attiecināt pie savvaļas MDHL. Pirmās civilizētās zobu sukas parādījās daudz vēlāk, senajā Ēģiptē. Šīs mūsdienu zobu sukas un starpzobu līdzekļu ciltsmāti pārstāvēja kociņš ar nelielu vēdekļi no vienas puses un smailu bultveidīgu galiņu no otras puses. Jau tajā laikā cilvēki mēģināja izveidot vienotu DHL līdzekļi.

Visā zobu sukas attīstības periodā notika diezgan daudz atklājumu, kas ir saistīti ar mutu dobuma slimībām, pirms tā izveidojās mūsdienu zinātnē - stomatoloģijā - un pirms parādījās moderna daudzfunkcionāla zobu suka.

Tie ir: Ebersa papiruss – no visiem higiēnas pasākumiem, kuri ir raksturoti tajā,  mutu dobumam ir ieteicams tikai zobu saberšana ar sīpoliem, tas padara tos baltus un spīdīgus.

XXXX-XXX gadsimts pirms mūsu ēras - Ķīnā mutes dobuma higiēnai izmantoja koka kociņus, pārplestas galos otiņas veidā, kā arī metāla zobu bakstāmas un mēles skrāpjus.

XX gadsimts pirms mūsu ēras  - Babilonā pirmo reizi parādījās ieminēšanas par  tārpu, kurš krimst zobus.

VII gadsimtā pirms mūsu ēras - Indijas ārsta Sušruta mutes dobuma higiēnas metodika: "Paceļoties agri no rīta, Jums ir jātīra zobus ar zobu suku. Suku var izgatavot no svaiga koka vai krūma zara bez mezgliem, 12 pirkstu garumā un maza pirkstiņa platumā, kura beigās ir sadalīta otiņas veidā. Atkarībā no gadalaika un cilvēka temperamenta var ievelēties koku ar šķērmu, skābo vai rūgtu garšu. Papildus sukai katru dienu ir jālieto arī zobu pastu, kura satur medu, augu eļļu un aromātiskus ingridientus. Katru zobu ir jātīra atsevišķi, un ir jācenšas nenodarīt kaitējumu smaganām.

Atšķirībā no citām tautām, hinduistiem mutes dobuma higiēna bija ļoti svarīga.

VI-V gadsimtā pirms mūsu ēras – par kultūras centriem kļūst Grieķija un Roma, tur arī zeļ medicīna. Hipokrāts (V gadsimts pirms mūsu ēras) izveidoja pirmo slimību aprakstu, no pulpas iekaisuma līdz alveolu abscesam un kaulu nekrozei. Pie Aristoteļa (IV gadsimts pirms mūsu ēras) mēs atradām aprakstu par zobu izraušanas dzelzs knaiblēm.

Mūsu ēras II-III gadsimtā. - Talmudā mēs atklājam, ka ebreji zobu tīrīšanai izmantoja quesem - smaržīga koka nūjiņu, sadalītu vienā galā otiņās formā.

Arābu medicīnas laikmets izplatījās uz VIII-XII gs. laika posmu. Avicenna (XI gs. sākums) – pie viņā pirmo reizi mēs saskārāmies ar nosaukumu „gudrības zobi”.

Saskaņā ar Korānu, arābi tīrīja zobus vairākas reizes dienā saskaņā ar noteikto rituālu, izmantojot miswak - smaržīga koka kociņu ar sadalītu, kā otiņa, galu un zobu bakstāmu chital – no čemurziežu dzimtas stiebra, un reizēm tīrīja zobus un smaganas ar rožu eļļu, mirri, alaunu, medu.

Arābu ķirurgs Abul Kasims (XI gs.) ir izstrādājis instrumentus, lai novērstu zobu akmeni – tādus pašus, kā mūsdienu periodonta instrumentu komplekts.

Dižs ķirurgs Ambroise Pare XVI gadsimtā, ieteica rūpīgu mutes dobuma higiēnu:

- Uzreiz pēc ēdienreizes noņemt no zobiem visus pārtikas atlikumus;

- Noņemt zobakmens, jo tas iedarbojas uz zobiem, kā rūsa uz dzelzs;

- Pēc akmens noņemšanas no zobiem ir nepieciešams izskalot muti ar spirtu vai ar vāju slāpekļskābes šķīdumu.

Zobu balināšanai visbiežāk izmantoja vāju slāpekļskābes šķīdumu.

XVII gadsimtā - Levenguks, mikroskopa izgudrotājs, atrada mikroorganismus zobu atlikumā.

 Šī mutes dobuma higiēnas vēstures posmi atļauj radīt iespaidu par grūtu mutes dobuma higiēnas tapšanu, kā svarīgu un nozīmīgu procedūru, kas ir būtiski svarīga lai saglabātu veselus zobus. Tieši šī iemesla dēļ attīstītās valstīs vēl lielāku daļu starp zobārstiem sāk sastāvēt zobārsti- higiēnisti,  un šo valstu zobārstu savienības nosauca to par XXI gadsimta profesiju. Tā paša iemesla dēļ, pamatojoties uz daudzu zobu fakultātēm un skolām, ir dibinātas fakultātes, kuri sagatavo zobu higiēnistus, pati mutes dobuma higiēna sāk veidoties kā zobārstniecības zinātnes patstāvīga un svarīga joma.

S. Ulitovskis
Monogrāfija. 2001